28.01.2026 07:54

Saturns – manas dzīves noteicējs vai manas dzīves sargātājs?

 

Hmmm…jautājums, kurš nodarbina manu prātu, kopš Saturna lekcijas pirmajā kursā un uzzinot, ka cik Saturns ir spēcīgs manā kartē.

Esmu tikko pavērusi durvju spraugu šai milzīgajai un neaptveramai astroloģijas pasaulei… kā bērns, kas uzsācis savas slokas gaitas pirmajā klasē un vēl pirms skolas sākumā, domā, ka daudz ko jau zina un gana gudrs, lai saprastu stāstīto…. un tad Tu saproti, cik maz Tu patiesībā zini, un cik daudz un neviennozīmīgi tur viss darbojas. Tik sarežģīti, ka brīžiem sajūtos nomākta, domājot par savu dzīvi, personību un to, kā tā ietekmē manus bērnus.

Ar astroloģiju netieši tiku iepazīta caur savu mammu, kurai astroģija, numerloģija u.c. ezotēriskās lietas interesēja, jo bieži sarunā ar citiem vai arī mājās, viņa pieminēja tekstus : “Ā, nu tas jau pēc horoskopa ir tas, tāpēc jau tā arī uzvedas”. Tiesa gan, viņa to vienmēr teica par tikai no saules zīmes pozīcijām raugoties, jo plašākas zināšanas viņai nebija, tik cik pēc Padomju laika sabrukuma, sāka nāk iekšā dažāda literatūra latviešu valodā.

Esmu vecākais bērns, kurš dzimis 80to gadu sākumā, trīs bērnu ģimenē. Man ir divas, par trīs gadiem jaunākas, māsas – dvīnes. Mēs “šķietami” dzīvojām labi līdz 5 gadu vecumam, kad nomira mans tēvs. Man tika teikts, ka tēvs miris mašīnai uzbraucot virsū, bet kā vēlāk, ap 11 gadu vecumu uzzināju no vecākā brālēna, tad tēva nāve ir bijusi vardarbīga un tajā vainojams cits vīrietis. Īsti nevaru pat aprakstīt kā jutos tajā brīdī, taču sajūtu gamma bija iekšēji plaša. Par tēvu mūsu ģimenē netika īpaši runāts, tāpēc mammai neko neprasīju. Nekad neesmu spējusi par šo runāt ne ar vienu pieaugušo, ne māti, ne citu radinieku un mamma pirms diviem gadiem nomira. Laikam arī nekad tā arī neuzzināšu, kas patiesībā notika…

Vecāmāte, mammas māte, dzīvoja pie mums, taču pēc gada, kad man jau bija 6. arī viņa nomira. Citi vecvecāki vairs nebija dzīvi. Un domājams, ka šeit arī mana bērnība beidzās, 6 gadu vecumā un sākās mans Saturna ceļš (Saturns svaros)….

Mamma strādāja teātrī, līdz ar to viņas darbs bija vakaros, savukārt tas nozīmēja, ka ļoti bieži paliku mājās viena ar mazajām māsām. Jā, sākumā mamma mēģināja kādu sarunāt mūs pieskatīt, taču ne vienmēr tas izdevās. Savu lomu nospēlēja laiks, kurā dzīvojām – mūsdienās, tas būtu pavisam savādāk… Paralēli tam, bailes, ka ar mammu var kaut kas slikts notikt un mēs paliksim pavisam vienas, mani ilgi neatstāja. Es nevarēju aizmigt vakaros, kamēr mamma nebija mājās, karājos pāri logam, lai redzētu vai mamma nāk pa ielu jau mājās… un mamma bija vēlu mājās… Mammas vārdi katru reizi ejot projām – Tu paliec par vecāko un Tu paliec par atbildīgo, ir tik dziļi iesēdušies manā apziņā, zemapziņā, ka tas mani pavada visu mūžu dažādās jomās.

Pārlieku lielā atbildības sajūta – atbildības uzņemšanās citu vietā, robežas, ko drīkst un ko nedrīkst, kas ir labs un kas nē. Neesmu nekad domājusi par sevi, bet par citiem – par to, ko citiem vajag, kā citi jūtas. Vārds gribi – manā izpratnē ir lieks – ir jādara, gribi vai nē, jādara. Pienākuma un atbildības sajūta ir tik liela, ka veģetatīvā distonija bija tikai laika jautājums, līdz tā sasniegtu mani un tas, protams, arī notika. Tikai pēdējos pāris gados, pateicoties psihoterapijai, sāku mēģināt saprast, ko es gribu, ko es jūtu.

Pateicoties spēcīgajam Saturnam, kas man devis šādu dzīves pieredzi, esmu arī savā darba vietā kļuvusi par vadošo speciālistu, taču atbildības un pienākuma sajūta turpina dominēt. Piemēram, pagājušā gada decembrī un janvārī esmu strādājusi bez brīvdienām, jo grāmatvedības sistēma ir jāievieš laikā. Un atkal esmu nonākusi situācijā, kurā no mana darba ir atkarīga uzņēmuma reputācija. Ja 800 darbinieki nesaņems algu laicīgi un precīzi, tad tas izraisīs milzīgas sekas…. Laipni lūgts, Saturn, manā prātā…. Es un tikai es pati esmu uzlikusi sev šīs robežas, pienākumus un atbildību – uzņēmusies atbildību uzņēmuma vārda… Jā, tā es daru, bet man patīk lielas sakārtot. Man patīk no bardaka uztaisīt kārtību. Es labāk tagad norukāju melnu muti un pēc tam atpūšos, nekā visu laiku vienmērīgi rukāju bardakā, neredzot tam jēgu. Es redzu lietu kārtību, redzu, kur cilvēki dara nepareizi un zinu kā lietas sakārtojot, uzlabosies efektivitāte, precizitāte un tiks ievērotas likumdošanas prasības.

Bet šim spēcīgajam Saturnam ir arī blaknes – kā jau minēju, veģetatīvā distonija, migrēna, nespēja iemigt stresa brīžos. Un vēl - laiks, ko pavadu darbā, ļoti daudz laika, atņem laiku man, manai ģimenei, bērniem. Tas rada man sirdsapziņas pārmetumus, ka neesmu klātesoša, bet cenšos to kompensēt, bērnos ieliekot praktisko pusi – vadāju uz dažādiem pulciņiem, pati iemācīju viņiem slēpot ar kalnu slēpēm, braukt ar laivām u.c aktivitātes. Es ne vienmēr māku ieraudzīt viņu emocionālās vajadzības, jo manas emocionālās vajadzības nekad neviens nav ieraudzījis, tāpat kā īsti nemāku spēlēties ar bērniem, jo nācās pieaugt tik agri. Ņemot vērā, ka man ir tika spēcīga atbildība uzlikta no bērnības, tad es saviem bērniem to neuzlieku. Mājas darbi ir jāizdara, taču pienākumu jūru es neuzkrauju.

Saturns manā dzīvē ir tik klātesošs, ka astroloģijas lekcijās klausoties, domāju, vai es savu Saturna ceļu esmu jau atstrādājusi un beidzot varu sākt dzīvot brīvāk? Man ir sajūta, ka es savā dzīvē tik daudz ko esmu sev aizliegusi, tik taupīgi un pieticīgi dzīvojusi, ka īsti vairs nemāku brīvi dzīvot, baudīt dzīvi. Man ir grūti saprast tos cilvēkus, kuri pieņem emocionālus lēmumus un paši pēc tam sūdzas, neredzot šo lēmumu sekas. Es lēmumus pieņemu ļoti pārdomāti un piecreiz izdomājot visādus iespējamos variantus un to sekas. Man ir grūti mainīt darbu, dzīvesvietu, riskēt, jo racionālais prāts ņem virsroku pār sajūtām un vēlmēm. Brīžiem tik ļoti visu analizēju, ka tas traucē man apslābt un ietekmē manu pašsajūtu.

Bet vai tiešām Saturns ir tik spēcīgs, ka tas mani vēl nelaidīs vaļā? Manī taču ir vēl arī citas planētas un zīmes - cik ļoti tas ietekmē manu personību? Esmu vienmēr jutusi, ka man prāts grib kontrolēt emocijas, bet es esmu ļoti emocionāla – ļoti… Es ļoti pieķeros lietām, vietām, esmu sentimentāla, empātiska, mani sadusmo nevienlīdzība, stulbums, aprobežotība un nespēja saskatīt tālāk par savu degungalu. Neciešu iedomīgus cilvēkus, lielīgus, ārišķīgus cilvēkus. Manī cīnās ūdens un gaiss, un radošums… Radošums – tagad tā domājot, iespējams, ka ja man nebūtu tik stiprs Saturns un mamma, kura par aktrisi viņa man aizliegtu jebkad būt, tad es pieļauju, ka būtu ļoti radoša personība. Taču, no otras puses skatoties, ja Saturns nebūtu tik spēcīgs un es būtu aizgājusi radošo ceļu - vai es tajā nepazustu, nesadegtu, nesāktu lietot atkarību raisošās vielas? Varbūt Saturns ir bijis manas dzīves sargs?

Vēl tik garšs liekas sevis izzināšanas, saprašanas un pieņemšanas ceļš…

Lai nu kā, Saturns bija lemts man šajā dzīvē un es ticu, ka viss, kas notiek, notiek tā kā tam ir jābūt un uz labu!