18.01.2026 09:23

Saule manā dzīvē

 

Saule, Saulīte... man tā ir bijusi ļoti jauka un mīļa vienmēr, jo kā gan var nebūt?! Man bērnībā patika tajā gozēties, pavasarī lasīt pieneņu pušķīšus un arī taisīt vainadziņus no tām ‘’mazajām saulītēm’’, kas priecē ikkatru cilvēku, dzīvnieciņu un kukainīti uz Zemes. Par Sauli man ir ļoti dažādas atmiņas no bērnības un labiem mirkļiem arī vēlāk - tīņu gados un šobrīd, jaunietes gados, jaunībā. Es to izjutu uz savas ādas, tā ļoti sildīja, spoži staroja dažādās Latvijas vietās un ekskursijās jau no bērnības, pirmaiem skolas gadiem... Mani tā ir pavadījusi cauri dažādiem dzīves notikumiem, ļoti bieži ir bijusi klātesoša - augstu debesīs, bet tajā pašā laikā - tepat vien. Tā bija blakus, kad es sev neticēju, kad ‘’viss bija slikti’’, kad bija jāžāvē asaras un jāremdē dusmas, kad sāka palikt vēsi no mākoņainiem laikapstākļiem un vēja - tā bieži ieradās laikā! Tā bija klāt arī jaukos un patīkamos brīžos un notikumos, kuros man ir bijis iekšējs prieks, saviļņojums, dvēseles starojums un nelaužamas cerības par visu to skaistāko un labāko!

Planēta - Saule ir centrālā ne tikai visas pasaules gaismai un siltumam, bet arī manā personīgajā dzīvē un astroloģiskajā kartē. Ar Sauli Lauvā - tās mājvietā, esmu ienākusi šajā dzīvē, tas ir pats pirmais, ko es vispār zināju no tā saucamajiem „horoskopiem” jeb astroloģijas. Man šķiet, dzīvē pirmā rotiņa man bija atveidots neliels lauvas kulons - kaklarotiņa.

Es visu dzīvi atceros, kā, kad es biju bērnudārza vecumā, zīmēju sauli lapas kreisajā augsējā stūrī un vecākā brāļa - tagad jau sieva, laboja mani un mācīja, ka saulīti vajag zīmēt lapas vidū apaļu ar stariem visapkārt.

Atceros, ka vidusskolā zīmēšanas stundās bija jāuzzīmē Itālijas karnevāla maska, nezinu - kāpēc, bet pirmā ideja man bija par ‘’saules seju’’ jeb tādu kā ‘’saules meiteni’’, ko es arī īstenoju un uzzīmēju. Mans darbiņš bija viens no tiem dažiem zīmējumiem, kas kādu laiciņu rotāja klases audzinātājas kabineta sienu pie ieejas. Es pieļauju tādu domu, ka tā ‘’saules meitene’’ patiesībā biju (esmu) pati, mans iekšējais stāvoklis. Tad nu raksturošu, kā ‘’viņa’’ (es) izskatījās: Oranžs ar dzeltenu, mirdzošas acis, ‘’liesmojoši’’ viļņojoši mati.

Krietni daudzus gadus no manas salīdzinoši neilgās dzīves, iznāk, uz šobrīdi tie ir aptuveni 80% no tās, mana ‘’Saule’’ bija kristietība un tās centrālais tēls – Kristus Jēzus, kurš ir salīdzināts ar Sauli - vai arī - ‘’Saule ir kā iemiesojusies viņā, Kristū’’. Dažus gadus, kopš vairs neesmu nevienas klasiskās ticības un reliģijas pārstāve, Saule man ir tā, kas spīd, silda, staro debesīs un arī tā, kas ir manā ‘’Saules dvēselē’’ un ‘’Lauvas sirdī’’.

„[..] kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” – šī frāze no kristiešu Svētās Grāmatas, manuprāt, ideāli raksturo to, ko dara un ‘’saka’’ ik katru jaunu dienu Saulīte mums visiem cilvēkiem, no rītiem uzmostoties.

Saule noteikti visiem šķiet pašsaprotama, taču es dažreiz piestāju, nostājos pret to un apbrīnoju, pasakos tai no sirds par to, ka tā veic savu darbiņu lieliski, atzīstos tai, ka mēs bez tās nevarētu izdzīvot un iekšēji ‘’runāju’’ ar to kā ar tādu domubiedru, jo tā ir ‘’mana planēta’’, klātesoša ne tikai, esot ceļā, ārpus mājas un jauki izbaudot pavasarus un vasaras, bet arī ir manas dvēseles galvenā sastāvdaļa un spēlē vissvarīgāko lomu manā personīgajā dzīvē. Es bieži esmu pateicīga tai, ka ‘’esam vienisprātis’’. Vēlamies ik dienas vairāk gaišuma, siltuma un jaukuma gan fiziski, gan sirdī un dvēselē, tīkami starot, iepriecēt citus un baudīt dzīvi, labu cilvēku uzmanību un no sirds priecāties gan pašas par sevi, gan, protams, citiem – tuvajiem un mīļajiem!

Nosaukšu vēl kādu nozīmīgu veidu priekš manis, kā esmu izjutusi saules pozitīvismu, gaišumu un klātbūtni lielu daļu no savas dzīves. Mūzika... melodiskas, izjustas, enerģiskas, pacilājošās un pozitīvisma pielietas dziesmas, skaņdarbi un mūzika. Pēc manām domām, Saules enerģiju var arī dzirdēt un uztvert audiāli. Vēlos uzskaitīt vairākas ļoti skaistas dziesmas, kuras manī ceļ Saules prieku, enerģiju un pozitīvismu un ir bijusi visai personīga pieredze. Manā Spotify tās saucas „Sun songs”: Craig Duncan - „Here Comes The Sun”, Laid Back - „Sunshine Reggae”, Boney M - „Sunny”, Simply Red - „Sunrise”, TIEKS - „Sunshine”, Axwell /\ Ingrosso - „Sun Is Shining”, Nik Kershaw - „I Won’t Let The Sun Go Down On Me”, Rudimental - „Sun Comes Up”, State of Mind – „Sunking”, a-ha – „The Sun Always Shines on T.V.”, P!nk – „Cover Me In Sunshine”, Bob Marley - „Sun Is Shining”, Brainstorm - „My Star” un SUPER-Hi - „Following the Sun”, u.c.

Es, kad dzīvoju, domāju un rīkojos saskaņā ar savu iekšējo būtību, Lauvas sirdi, Sauli un dvēseli, esmu ļoti iedvesmota, radoša, aktīva, darbība, ugunīga, dedzīga, savu vērtību zinoša, ar tiesībām būt sev pašai un labu pašcieņu, vēlmēm un mērķiem, tālāku redzējumu, kas, ir sajūta, ka stiepjas līdz pat Saulei un apakaļ pie manis. Ir sajūta, ka ‘’spīdēt’’ ir ļoti viegli gan priekš sevis, gan citiem apkārtējiem, un tas ir ļoti dabiski. Saule iemāca un liek izjust to, ka man nav ‘’jāsamazinās’’, lai citi var justies ērtāk un ka ‘’mana GAISMA’’ nav ‘’pārāk spoža’’ - tā ir vienkārši īsta un izstaro dzīvību, spēku, radošumu un virzību kā uguns liesmas. Es pati sajūtos kā tāda neliela ‘’saulīte’’ uz Zemes virsmas, kura nededzina burtiski, bet ar sevis un citu iedvesmošanu uz gaišumu, atklātību pret sevi un citiem, atvērtu garu un sirdi. Saulīte liek ‘’iedegties’’ ticībai, cerībai un mīlestībai kā ugunij.

Tu nevari spīdēt, starot un ‘’degt’’ kā Saulīte un būt neredzams, jo, ja esi neredzams, tātad neesi kā Saulīte.

Saule – planētu planēta manā dzīvē, kura manā dispozīcijas ķēdītē aiz sevis ved arī Venēru, Merkuru, Saturnu, Ziemeļu mezglu, Melno Mēnesi Lilitu un Balto Mēnesi Selēnu. Tā ir gluži kā mana spēka centrāle.

Saule manā dzīvē nav tikai astroloģisks simbols vai ‘’horoskops’’, tā ir arī mana iekšējā gaisma, mana patiesā būtība un dzīvības spēks. Tā atgādina man par to, kas es esmu, kad atļaujos būt sev, īstai un atklātai, radošai un sirdī atvērtai. Ejot roku rokā ar Sauli, vairs nebaidos starot un būt redzamai - bez bailēm un liekas sevis samazināšanas, ko es mēdzu izjust un pati sev nodarīt.

Laika gaitā es arvien vairāk mācos uzticēties savai Saulei nevis kā ‘’ego izpausmei’’, bet kā sirds gudrībai. Tā māca man cienīt sevi, sekot saviem aicinājumiem un nest gaismu gan sev, gan caur sevi arī citiem. Kad ”mana Saule spīd”, es jūtos tiešām kā savā īstajā vietā, un dzīve iegūst dziļāku jēgu, dzīvespriecīgu siltumu.

„Lec, Saulīte, spīdi spoži!” – to es novēlu savai dvēseles sabiedrotajai un dzīvības uz Zemes uzturētājai...

Saules mūžu Latvijai, visiem un visam labajam, jaukajam, mīļajam, sirsnīgajam un iedvesmu dāvājošajam!

 

Dace Dubava, 1.kurss