16.01.2026 10:24

4.MĀJA UN KĀ ES TO PIEDZĪVOJU SAVĀ DZĪVĒ

 

No visām mājām manā kartē visvairāk izceļas 4.māja. 4 planētas (Saule, Merkurs, Urāns, Neptūns) un Dienvidu mezgls. Viss Ūdensvīrā. Vienkāršos slāņos 4.māja ir par mūsu mājām, ģimeni, dzimtu (kādi apstākļi, klimats). Dziļākos - tās ir mūsu dvēseles saknes, emocionālais pamats un vispārīgi mūsu būtības pamats. Te var redzēt mūsu piederības izjūtu vai tās trūkumu, mūsu iekšējo drošību. Te ir viss no kā vispār viss pārējais spēj kvalitatīvi izrietēt. Kā koks - tās ir saknes. Un tas viss - it kā paslēpts. Vismaz tas nav tik viegli pamanāms, ja vien tajā apzināti nerocies, neej iekšā. Tā kā tas ir nosacīti apslēpts, tad ir viegli to visu nepamanīt un neņemt vērā. Ģimene, mājas - tās ir ārējas formas un līdz ar to grūti ignorējamas, tomēr ja iet runa par cilvēka iekšējo pasauli, par viņa iekšējo kodolu, tad dzīvojot ātrajā ārējā pasaulē, nav laika pat par to padomāt, kur nu vēl apzināti tam pievērsties un tajā jomā darboties (dzīvot). Ārējā pasaule liek iesaistīties darbībā (10.māja). Iekšējā pasaulē (4.māja) atrodams tas "es" kas to visu vēro. 4.mājā atrodas stāvoklis pirms lomas, pirms uzdevuma, pirms identitātes. Kā koka stumbrs, lapas izriet no tā saknēm, tā arī cilvēka darbībām jāizriet no sava patiesās es izjūtas.

 

4.mājas sfēru akcents manā dzīvē daudz ļāvis ieraudzīt lietu dualitātes. Ieraudzīt, ka medaļai parasti ir divas puses. Manā kartē nav nevienas opozīcijas, taču izteiktā ziemeļu pussfēra spēcīgi oponēja ar manu ikdienas dzīvi, ar ārējo realitāti. Es ātri sapratu, ka pasaulei bieži trūkst sinhronitātes, vienotības. Ārējā pasaule bieži vien neatspoguļoja to, kas cilvēkos notiek iekšā. Pirmie novērojumi radās ģimenē, kur darbības praktiski nekad negāja kopā ar to, ko jutu laukā. Lai gan tas notika daudz vēlāk, bet es iemācījos, ka cilvēkiem nevar ticēt. Vismaz tam, ko viņi saka. Ne jau tāpēc, ka viņi apzināti melotu, bet tāpēc, ka lielāka daļa cilvēku nav kontaktā ar savu iekšējo būtību un tāpēc nespēj translēt vienotu vēsti ārpusē. Es cilvēkos redzu vienu daļu un runāju uz to, bet viņš atrodas pavisam citur un nesaprot. Cilvēki pārsvarā aizstāvas, mēģina novērsties, jo nav kontaktā. Arī es pati. Es to daudz kārt pamanīju citos un vēlāk arī pati sevī.

 

Viens piemērs, kas ieskicē 4.mājas elementus ir tas, ko es laka gaitā sapratu par skatienu, un to kā tās atspoguļo iekšējo pasauli. Noteikti visi ir dzirdējuši, ka acis ir dvēseles spogulis, bet ņemot vērā ar kādu skatienu cilvēki soļo pa ielām, nevarētu teikt, ka cilvēki to ir sapratuši, vai vismaz nav sapratuši, ka viņu dvēseles stāvoklis iespējams nav iepriecinošs, ja pieņem, ka šis teiciens ir atbilstošs realitātei. Un tā arī es vienmēr esmu staigājusi ar TO seju. Citiem tās ir dusmīgas sejas, citiem rūpēm pārmāktās, bet es piederēju pie bēdīgās sejas nēsātājām. Nereti cilvēki ir nākuši klāt un jautājuši: “Vai tev viss kārtībā?”, “Par ko tu bēdājies?”. Tādos brīžos es tūlīt pat atmodos smaidā un atbildēju: "Es nemaz neesmu bēdīga, man viss ir ļoti labi, man vienkārši tāda seja". Jāsaka, ka tajos brīžos es nebiju kontaktā ar sevi, es nespēju identificēties ar to sevis daļu, kas tiek atspoguļota manās acīs. Kad mani uzrunā es ieeju savā ārējā tēlā, un tas starp citu ir ļoti pozitīvs (10.māja lauvā). Un šī pozitīvā daļa manī tiešām nesaprot par ko šeit ir runa, viss taču ir burvīgi un skaisti. Un, kas ar to seju? Nu man tiešām likās, ka man "vienkārši ir tāda seja", bet skaidrs, ka nekas nav tāpat vien. Ārējā rīcība spēj lieliski pārliecināt daudzus, bet tas var būt apmāns. Es to redzēju sevī – mana ārējā rīcība neizrietēja no iekšējās, es uzliku masku un veidoju tēlu, kas no manis neizriet patiesi un autentiski. Šis nav vienīgais piemērs, kur es redzēju sevi melojot. Man kopš bērnības ir bijušas problēmas autentiski izpausties un es neveikli parādījos ārējā pasaulē, kas nekādā veidā nesaskanēja ar to kā patiesībā jūtos. Bērnībā vēroju citus bērnus un likās, ka viņiem viss ir vieglāk, viņi viegli izstaroja autentiskumu, kamēr es vienmēr tik ļoti centos ieņemt dažādas lomas un nemaz nezināju, kā tas ir to nedarīt. Es to pati jutu un to juta citi, kas rezultējās ar draugu zaudēšanu, atstumšanu un vientulības pieredzēm.

 

Bet, kas tad notiek manī iekšā? Kas ir manas iekšējās mājas? Acis to lieliski translēja (kā mājas logi)– tās ir skumjas, bēdas, melanholija, padošanās, upura pozīcija, aukstums, likteņa nolemtība. Tādas ir manas iekšējās mājas, kopš sevi atceros. Es tajās mierīgi dzīvoju un nekad nesūdzējos. Vispār man ir diezgan pieņemošs un izturīgs raksturs - es varu panest daudz, arī slikto (Saturna ietekme). Es neesmu droša par to kāda ir secība, respektīvi, kas bija pirmās – iekšējās vai fiziskās mājas, bet karte labi raksturo abas. Man bērnībā nebija iespēja just un aptvert, kas ir fiziskas mājas. Līdz 9 gadu vecumam pārvācos aptuveni 15 reizes. Man nebija arī iespēja piedzīvot pilnvērtīgu ģimeni ar mammu un tēti. Lielāko laika pavadīju pie abām omēm. Šādu notikumu bija daudz, kas manī iekšā veidoja manu iekšējo māju pieredzi. Pamestība, bēdas, bezcerība un tai pat laikā izturība un nocietināšanās, jo lai izdzīvotu nevar ieslīgt raudāšanā, žēlabās un spēcīgu emociju izlādēs. Neapzināti es tiecos uz pieredzēm, kas mani veda tuvāk mājām, nu, piemēram, klausījos ļoti bēdīgu, melanholisku mūziku, izvēlējos atbalstošu vidi šādām aktivitātēm, biju starp cilvēkiem, kuri ļoti daudz lieto alkoholu un citas narkotiskās vielas utt. Tāds māju regresēšanas motīvs bija neapzināts un tas aktīvi turpinājās līdz brīdim, kad ar apziņu pieslēdzos notiekošajam un sapratu, ka kaut kas ir aktīvi pašai jāmaina.

 

Vides maiņa bija labākais, kas varēja notikt, bet jāsaka, ka tas neizmainīja manas iekšējās mājas. Tur vēl projām bija drūmi man pašai to nezinot. Māju drūmumu izgaismoja kāda satikšanās, kas notika mana Jupitera otrās atgriešanas laikā. Es satikos ar Skolotāju un viņa meditācijas praksi. Skolotājs man pasniedza sirds meditācijas pieeju, kuras mērķis ir kultivēt sirds īpašības un attīstīt kontaktu ar savu iekšējo realitāti. Tas izgaismoja manī kaut ko tik lielu un nozīmīgu, ka man trūkst vārdu, lai to aprakstītu, un tā es tajā brīdi nolēmu iet savu dzīves ceļu kopā ar Skolotāju. Tas, ko es sapratu, ka mājas mēs būvējam paši. Jā.. mēs piedzimstam kādā ģimenē, dzīvojam kādā konkrētā mājā/mājās un to mēs esot šeit uz zemes nevaram mainīt, bet kad pieaugam mums ir jāpamet vecās mājas un tas arī nozīmē, ka mums būs nepieciešamas jaunas mājas. Un jaunās mājas mēs varam brīvi izvēlēties paši. Arī iekšējās mājas. Es to piedzīvoju kā jaunas mājas būvniecību, jo lai iemiesoto pavisam jaunas izjūtas ir jāpieliek daudz savu pūļu. Tā ir mana atbildība un mans darbs, lai sevī kultivētu un audzētu labo. Praktiski tas izskatās kā regulāra, apzināta koncentrēšanās un meditācijas prakse, kura laika gaitā pārņem mani. Seja ir viens no maniem progresa rādītājiem, tas ir kā logs, caur kuru var ieskatīties manā mājā. Tikai nesen uzsākot ceļu, es priecājos par katru mazo uzvaru, kur manā sejā kādreiz parādās smaids ..tāpat vien.

 

Neatkarīgi no tā kādu ceļu izvēlos, es nevaru nepamanīt to, cik svarīga ir mūsu iekšējā pasaule un tās attīstīšana un kopšana. Man tas ir kā svarīgs uzdevums, bez kura izpildes viss ārējais šķiet nenozīmīgs, bezjēdzīgs un neīsts.

 

"Kas saktās uz ārpusi, tas sapņo, bet, kas skatās uz iekšu, pamostas." / K.G.Jungs

 

Ivonna Salieate, 2.kurss