16.01.2026 10:01

 

 

Mana planēta Mēness

 

Jau bērnībā man patika skatīties uz Mēnesi. Es sēdeju pie loga un sapņoju. Man likās, ka tas iespīd man dvēselē, izgaismojot domas un visu, kas man svarigs.

Mana mamma. Vēl joprojām atceros kā ieķērusies mammas svārkos baidījos atlast vaļā, lai nepalieku viena.Naktī mammas misija bija sargāt mani no vilkiem un visādiem briesmoņiem, kas neļāva aizmigt.Viņa dzina prom visas sliktās domas,stāstot par savu bērnību. Es smējos ,jo stāsti parasti bija ļoti jautri, lai gan pieaugot sapratu, ka mamma centās manis dēļ tos ietērpt saulainā gaismā. Kļūstot par mammu es savukārt centos radīt emocionālu drošību savam bērnam, lai kur mēs nebūtu un lai ar kas nenotiktu. Tā ir iekšējā sajūta, ticība labajam. Reizēm smiekli caur asarām, taču tie attíra. Manā dzīvē bija arī bērns( meitene),par kuru es rūpējos kā par savu. Tā bija nopietna pieredze būt blakus bērnam,kuru nav gribejusi pašas mamma. Ir pagājis laiks un es atceros nevis asaras un grūtības,bet zīmīti, ko viņa man bija rakstijusi:” Zane, tu esi vislabākais cilvēks uz pasaules!»

To ir grūti izskaidrot, taču visu savu dzīvi es jūtu saikni ar savu vecvecmāmiņu Annu,kuru nekad neesmu redzējusi kā tikai fotoalbumā. Es zinu, ka viņa bija stingra, bet mīloša. Viņa uzaudzināja manu mammu, tanti un onkuli. 3 mazus bērnus palikušus bez mammas. Ik dienu es pateicos vecvecmāmiņai! Pusaudžu gados mammas dārgumu lādītē es atradu no pérlītēm izšūtu Sv. Marijas ikoniņu. To Anna jauna meitene būdama bija izšuvusi, apmeklējot klosteri. Šī ikoniņa ir ar mani. Mamma pat nebrīnījās, ka meita, kura visai progresīva pusaudze, nēsā līdzi nevis cigarešu paciņu , bet kautko tādu. Tā ir cieša saikne, kas palidz mums izprast vienai otru, dažreiz pat nesakot ne vārda. Vēl tā ir mūzika. Mūzika, ar kuru arī iepazistināja mamma bērnībā vedot mūs ar māsu uz koncertiem, teātri, baletu, no kura mūs nevarēja dabūt laukā, jo tas tā saviļnoja mūsu mazās sirsniņas, ka aizveroties priekškaram mēs turpinājām aplaudēt un negribējām iet prom.Pirmie soļi dziedāšanā, mūzikas skolā arī pie mammas rokas, un arī opapa (mammas tēta) ietekme, man mācot notis un spēlēt klavieres.Šī mammas atvērtā mūzikas pasaule man grūtos brīžos palīdzēja rast prieku un pozitīvas emocijas, kuras es piepildiju savās pašsacerētajās dziesmās. Arī tēti zaudējot sāpi dziedināju mūzikā, tekstos un izdziedot. Mūzika kļuva par manu pašizdziedināšanas terapiju. Protams dziedot publikai ,daloties ar savām domām un emocijām , vienmēr izjutu milzīgu laimi( tas jau vairāk par Jupiteru) taču saknes tajā visā nāk no mammas, ğimenes, mājām.

Turpmāk mūzika kļuva par manu iedvesmas avotu, apzinātu izvēli un profesiju. Pateicoties kam virkne fantastisku un liktenīgu notikumu Acīmredzami Mēness planētas ietekme ir devusi dziļu um spēcīgu emociju spektru kā arī intuīciju. Bija situācijas, kad grūti izskaidrojami, taču negaidīti risinās dažādas situācijas.Protams, ka Mēness mainiguma ietekmi esmu izjutusi un tas ne vienmer ir bijis tikai pozitivs. Tas ir radījis nestabilu situāciju dažādās dzīves jomās un licis bieži vien satraukties. Es nezinu kā ir dzivot vadoties tikai pēc loğikas, jo mani pārsvarā ir virzījušas

emocijas , kuras laiku pa laikam esmu mēğinājusi apslāpēt, taču laikam neveiksmīgi.

Jau no bērnudārza laikiem atceros Raimonda Paula mūziku no filmas” Ilgais ceļš

kāpās”, īpaši Circenīša Ziemassvētkus, kurus klausoties es vienmēr raudu. Kad dzīvoju Maskavā un Ziemassvetku pasākumā Latvijas vēstniecībā man to lūdza nodziedāt, tas nebija vienkārši, jo bira asaras. Tā ir mana melanholiķa daba, lai gan es sevi nosauktu par melanholisko optimistu, kurš tic brīnumam. Laikam šī ticība mani veda pa dažādām gaismas takām. Tā bija pareizticīgo baznīca, kurā sastapu tēvu Daniilu, kurš ilgus gadus bija cilvēks, kurš man palīdzēja atrast atbildes uz tik svarīgiem jautājumiem sarežğītās situācijās. Es apzinäti 28 gadu vecumā pieņēmu pareizticību. Tas man likās ļoti dabiski arī dēļ manas vecvecmāmiņas Annas , kura arī bija pareizticīga.Vēlāk es nonācu pie Reiki skolotājas. Šī pieredze man atklāja jaunu skatu uz sevi dziļi dvēselē un skatu uz dzīvi un cilvēkiem.Manā dzīvē šī Mēness planéta man ir devusi spējas izprast un izjust citu cilvēku sāpi un vēlmi palīdzēt. Bieži esmu gadijusies vietā, kur kādam ir vajadziga palīdzība un esmu jutusies noderīga ar savām kaut ar minimālajām prasmēm . Tie ir bijuš gados jauni cilvēki ar narkotiku pārdozēšanu, vecāki cilvēki, apjukuši uz ielas utt. Vienmēr domāju, jā esmu tajā brīdī tajā vietā, tad man tas ir jādara. Esmu kā tāds staigājošs barometrs, kurš izjūt pat mazas energijas svārstibas cilvēkos, ir nojauta. Visu savu dzīvi jūtos kā tāds ceļinieks , kura ceļu izgaismo mēness.

 

 

P.S Gandriz aizmirsu pieminēt savu smaržu kolekciju, kuras pirmssākumi arī manuprat ir atrodami manas bērnības atmiņās par mājām. Tīrības un svaiguma smarža. Mājām, kurās vienmēr atceros ikrīta kafijas smaržu, mammas cepto bulciņu aromāts,vaniļa, kanēlis. Šokolāde, bez kuras man likās nespēju dzīvot:) Tās ir notis, kuras dievinu parfimērijā!!!Tas viss ir ar mani!!!

Esmu pateicīga saviem vecākiem par saknēm un par spārniem!!!!!

 

Zane Rasmane 1.kurss