16.01.2026 09:59

Mani Lielie Skolotāji: Jupiters un Saturns

Mūzika manā dzīvē vienmēr spēlējusi nozīmīgu lomu - skaņu frekvences, vārdi un ritms ir bijis tas, kas vedis mani cauri gan visskaistākajiem, gan visdrūmākajiem brīžiem. Kad esmu bijusi iestrēgusi un licies, ka nekam nav jēgas, pie manis vienmēr atnākusi dziesma, kas paņēmusi mani aiz rociņas un izvilkusi ārā no tumšās nakts. Jupiters un Saturns rada šo realitāti, kurā telpa satiek laiku, kas izveido skaņu frekvences un visu, kas izriet no tā. Telpa un laiks ir šīs dzīves radītāji un skolotāji - lai radītu harmoniju, visam ir jānotiek pareizā laikā un secībā. Haosu var radīt ik viens, bet kas ir vajadzīgs, lai izveidotu, ko skaistu un iedvesmojošu?

Om Gam Ganapataye Namaha - mantra, ko iemācījos šovasar, jo piekritu kopā ar mammu strādāt vasaras saulgriežu apzinātības festivālā Būtība. Toreiz nenojautu, kur šie vārdi mani aizvedīs, bet turpināju tos skandēt ik dienu. Ganeša ir šķēršļu noņēmējs un ceļa atvērējs, tāpēc viņš tiek pielūgts katra garīgā ceļa sākumā. Vēdiskajā tradīcijā Ganeša tiek saistīts ar Jupitera (Guru) principu - ar zināšanu ceļu, ticību, paplašinājumu un iekšējo gaismu. Un šī bija tieši tāda vasara, kurā Jupiters mani paņēma aiz rokas un teica: “Nāc.”

Lai arī vēdiskās mantras ienāca manā dzīvē tikai šogad, latviešu spēka dziesmas es zinu jau sen. Bet to īsto spēku es sajutu tikai tad, kad viena no tām mani satika visdziļākajā tumsā.

Tas notika dienu pēc tam, kad negaidīti mūžībā aizgāja mans tēvs. Un tajā vakarā es pirmo reizi mūžā biju kirtanā - sadziedāšanās rituālā, par kuru neko daudz nezināju. Vienkārši aizgāju, jo jutu, ka man vajag tur būt. Kad ienācu telpā, pirmā dziesma, kas mani sagaidīja, bija Ganešas mantra - tie paši vārdi, kurus biju skaitījusi visu vasaru. Un drīz vien sekoja arī šī dziesma, kas ir kļuvusi par manu ikdienas lūgšanu:

Ej, Laimiņa, Tu pa priekšu,

Es Tavās' pēdiņās.

 

Nelaid mani to celiņu,

Kur aizgāja ļauna dien'.

 

Visi meži guņiem pilni,

Visi ceļi atslēgām.

 

Ar Dieviņa palīdziņu,

Es visām' cauri ieš.

Tā ienāca manā dzīvē, kad man visvairāk to vajadzēja. Šis sadziedāšanās vakars man kļuva par telpu, kurā varēju izraudāt un izdziedāt savas sajūtas - vienlaicīgi jutu spēcīgu mīlestību un dziļas skumjas. Es vēl nesapratu, kas ar mani notiek, bet zināju, ka šis mirklis manā dzīvē ir svarīgs. Es biju īstajā vietā un īstajā laikā, kur man tika dota atslēdziņa un svētība tālākam ceļam. Jutu, it kā Dievs runātu ar mani caur šīm dziesmām. Šādas pieredzes man māca būt klātesošai savā dzīvē - atvērtai, jūtīgai un vērīgai. Tās atgādina, ka neesmu viena šajā Ceļā.

Jupiters un Saturns ir Lielie Skolotāji, kas pavada mani, maziņo, šajā lielajā, nezināmajā Dzīves Ceļā - caur tumsu un gaismu, neziņu, bailēm, idejām un ticību. Jupiters grib parādīt man pasauli un iespējas, kamēr Saturns mani aizsargā no pārgalvībām un galējībām. Tā es ar paļāvību un ticību saviem skolotājiem varu iet cauri guņu pilniem mežiem un nepazaudēt kursu, meklējot atslēdziņas.

Pirms gandrīz desmit gadiem es nesapratu savu mammu. Viņa katru dienu klausījās mantras, vēlējās būt klusumā un mācījās skaņu terapiju. Man tas šķita sveši, pat mazliet biedējoši. Likās, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā. Toreiz es nezināju, kas es esmu, un kur man jāiet – nebiju sadraudzējusies ar saviem Saturna un Jupitera principiem. Bet visam dzīvē ir savs laiks un vieta.

Tad arī pirms septiņiem gadiem, savā pirmajā apzinātības retrītā, sākās mans garīgais ceļš. Tas notika laikā, kad tranzīta Jupiters atgriezās tieši tajā pašā vietā, kur mans natālais Jupiters - 18 grādos Strēlniekā. Tikai vēlāk es uzzināju, ka arī mammai Jupiters ir tajos pašos grādos, un šī retrīta laikā mums abām notika Jupitera atgriešanās. Kā simbolisks jauna dzīves posma sākums mums abām.

Toreiz tas bija mūsu pirmais kopīgais retrīts - uz Fuerteventuras salas, kur katru rītu devāmies pastaigu meditācijā cauri tumšam tuksnesim pretī saullēktam okeānā. Austiņās skanēja Joe Dispenza vadīta meditācija, ko latviski bija iztulkojusi mūsu skolotāja Maira Gūtmane. Tajā izskanēja doma, kas man toreiz pilnībā pārkārtoja iekšējo pasauli:“Iztēlojies, ka Tu jau esi savas dzīves radītājs. Kā Tu ej? Kāda ir Tava gaita kā radītājam?”

Un es gāju. Taisnu muguru, atplestām rokām un drošiem, lieliem soļiem. Es esmu savas dzīves radītāja! Es eju cauri tuksnesim pretī saullēktam uz savu jauno realitāti!

 

Lai arī kā mums ar mammu ir gājis, tagad mēs abas ejam šo ceļu - caur mantrām un skaņu, caur meditācijām un Visuma kārtības izzināšanu. Mēs kopā studējam, mācāmies un dalāmies ar dzīves uztveri un ticību, ka esam savas realitātes radītājas. Tā pati sieviete, kuru reiz nesapratu, tagad ir mana tuvākā sabiedrotā un garīgā ceļabiedre. Es redzu, kā Jupiters un Saturns ir veduši mūs katru caur savu pieredzi, lai mēs satiktos ne tikai kā mamma un meita, bet kā divas dvēseles, kas atgriežas pie kopīgas Patiesības.

Es piedzimu laikā un telpā, kur Jupiters bija Strēlniekā - mutablā ugunī jeb gaismā, kur tas dabiski var izplesties. Tas ir mans spēcīgākais kompass - tiecība uz gaismu, jēgu un patiesību. Taču mans skarbais skolotājs Saturns ir Zivīs - mutablā ūdenī, kur tas sargā mani no bezrobežu okeāna. Kamēr Jupitera gaisma mani ved tuvāk patiesībai, Saturns man neļauj sevi pazaudēt viļņos.

Tas ir iedvesmojošs, bet arī atbildīgs ceļojums laikā un telpā, kas man rāda šīs kosmiskās spēles noteikumus un māca tos pieņemt.

Kā viens no maniem skolotājiem reiz teicis: “Ceļš uz Jupitera labvēlību ir caur Saturna darbu.”

Mani Lielie Skolotāji, Jupiters un Saturns, abi ir mutablās zīmēs.

Un kamēr Jupiters ir savā gaismā, tikmēr Saturns jūtas nedaudz pazudis mutablā ūdens plūsmā. Kā lai es pieaugušā vecumā iemācos disciplīnu, ja man tā nav iemācīta? Man nekad nav patikuši bezjēdzīgi noteikumi un autoritātes, kas pašas netiek galā ar sevi. Un tā kā es neticēju pieaugušajiem, man pašai bija jākļūst par savu autoritāti un par savu vecāku. Bet pirms tam man bija jāpieļauj visas iespējamās kļūdas, no kurām es varētu mācīties. Tagad mācos būt tāds pieaugušais savā dzīvē, kāds man trūka, kad pati augu. Viegli tas nav.

Lai arī Jupiters ir devis iedvesmu un atvēris durvis uz jaunu realitāti, dzīve man ir parādījusi, ka ar to vien nepietiek - man pašai šīm durvīm ir jāiet arī cauri. Un, lai arī Jupiters Strēlniekā man ir spēcīgs, Saturns Zivīs to padara par dziļu iekšēju pārbaudījumu. Robežas bezrobežu realitātē? Drošība nezināmajā? Bailes izšķīst? Saturns man mācīja, ka nevaru izmainīt savas zemapziņas programmas vienā retrītā un ka mieru nevar sasniegt ar vienu meditāciju. Sapratu, ka nebūs nekādu īsceļu un ka šis ir gadiem ilgs ceļš, kas prasīs pacietību, disciplīnu, neatlaidību, ticību un paļāvību dzīvei.

Kā Ziedonis reiz teicis:"Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk nekā eksplodēt."

Šis ļoti raksturo manas dzīves pirmos 20 gadus, kad nebija ne noteikumu, ne kārtības, ne ticības, ne paļāvības dzīvei. Bija haoss, sāpes, bailes, dusmas, vilšanās - uz sevi, uz vecākiem, uz dzīvi kopumā.

Un tik daudz reižu jutu, ka negribu tā vairs dzīvot. Bet jo vairāk es negribēju, jo vairāk Saturns mani piespieda ar to saskarties. Kā tad es līdz šim dzīvoju? Kā es domāju? Un kā, lai tagad savācu sevi kopā?

Nu jau trīs gadus apzināti cenšos “vākt sevi kopā”, un tas patiešām ir grūtāk nekā eksplodēt.

Jau kopš bērnības es sev un Dievam (kam it kā neticēju) jautāju:

Kāpēc es piedzimu? Par ko man šis viss? Kas man jādara? Kādi ir spēles noteikumi?

Atbildes meklēju dažādos avotos: reliģijā, mākslā, filozofijā, meditācijā, astoloģijā, sakrālajā ģeometrijā, un arī skaņu terapijā. Es iedziļinājos tajā, kas palīdz ne tikai sakārtot prātu, bet arī iekšējo vibrāciju. Jo skaņa manā dzīvē ir viens no spēcīgākajiem veidiem, kā savienoties ar sevi un Visumu.

Es meklēju kārtību haosā, kas ir ne tikai pasaulē, bet manī pašā.

Šie meklējumi mani ir atveduši līdz izpratnei par sevi, dzīvi un par to, kādi tad ir šīs “spēles” noteikumi.

Tagad man ir skaidrs: Es piedzimu tāpēc, ka kāds kaut kur kaut ko gribēja.

Un Te nu Tagad Es Esmu.

Tagad. Te. Visur un nekur. Es Esmu.

Kopš sāku krāt zināšanas, kas paplašina manu dzīves skatījumu, es esmu atvērusi sevi pieredzēm, kuras patīk ne tikai Jupiteram, bet arī manam Saturnam Zivīs.

Ne tikai lasu un studēju, bet arī klusēju un meditēju. Ne tikai paplašinos, bet arī sazemējos.

Sajūtu sevi ar jogas praksi, kas savieno elpu ar kustību, ar meditāciju praksēm, kas savieno apziņu ar sirdi. Piedzīvoju retrītus, kas iedvesmo un piepilda ar degvielu tālākiem soļiem. Un vēroju sevi šajās pieredzēs.

 

Viena pati savā virtuvē studēju astroloģiju, rakstu dienasgrāmatu un klausos meditatīvās kosmosa pannas. Studēju sakrālo ģeometriju, kas liek man atcerēties, kā ir būvēta realitāte. Es mācos to attēlot - ar cirkuli un taisnleņka trīsstūri. Pašai šīs idejas realizējot, tās nosēžas manā zemapziņā un palīdz sakārtot savu iekšējo telpu. Es it kā tikai atrodu centru un no tā uzvelku apli, bet tas man iemāca tik daudz par to, kā manis pašas domas realizējas. Un tas, kas notiek manā zemapziņā, ietekmē manu realitāti. Viss realizējas.

Bet lai izveidotu, ko skaistu un harmonisku, ir vajadzīga pacietība un skaidrība.

Haotisku ķēpu var uzzīmēt ik viens, bet kas diez ir vajadzīgs, lai uzzīmētu Lielo piramīdu pareizajās proporcijās? Tas ir tāpat kā veidot realitāti - haosu var radīt ikviens, bet kam ir jābūt Tevī, lai Tu spētu radīt harmoniju?

 

Harmonija ir iespējama tikai tad, ja tiek ievēroti konkrēti noteikumu.

Ir jābūt telpai, sākumam un kustībai. Tikai tad kaut kas var rasties, augt un dzīvot.

Tā ir radies it viss - no Visuma līdz cilvēka apziņai. Bet tas nav noticis vienā mirklī -tas ir prasījis Dievsvienzin, cik gadus un atkārtojumus.

Tāpat arī mēs varam radīt jaunas zemapziņas programmas - mainīt to, kā uztveram pasauli, kam ticam, no kā baidāmies. Tas nenotiek vienas dienas laikā, bet katra diena veido nākamo, katra izvēle ienes jaunu kustību un virzienu telpā.

Šobrīd es vairs nevaru mainīt to, kas ir noticis, bet es varu mainīt to, kā es to redzu, izjūtu un integrēju.

Varu izvēlēties, ko daru ar savu gaismu un ēnu, ar savu spēku un ievainojamību.

Varu apzināties, kā es pati savā iekšējā telpā un laikā veidoju savu realitāti.

Īstais brīdis ir Tagad un vienmēr.

Ik dienu sevi jāpabaro - ne tikai fiziski, bet arī garīgi un mentāli.

Ik dienu jāatpūšas - ne tikai miegā, bet arī klusumā un meditācijā.

Ik dienu jāelpo - apzināti un dziļi.

Ieelpa, izelpa - ik dienu, ik mirkli - jo, ja es neelpošu, es nedzīvošu.

Ja es neradīšu savu realitāti, es kļūšu par ārējo apstākļu upuri.

Ieelpa, izelpa - tik vienkārši ir tie noteikumi.

Tik vajag elpot, un tad jau Viss būs labi.

Esmu pateicīga saviem vecākiem par dzīvību - apņemos to cienīt un godāt.

Esmu pateicīga saviem skolotājiem par Ceļa izgaismošanu - ar paļāvību un ticību es eju savu Ceļu.

Esmu pateicīga visām pieredzēm, kas ļāva atšķirt labo no ļaunā, un izvēlēties pareizo un īsto.

"Virs galvas mūžīgs piena ceļš,

Un mūžīgs ceļš zem kājām.

Tas ved uz zemi laimīgo,

Un izrādās uz mājām."

Labvēlībā

 

Lība Dzintarniece, 2025. gada decembrī