16.01.2026 09:55

Ieva Jaudzema

1.Kurss

 

 

MANA ZEME - MANA AUGSNE

 

Bija laiki, kad nezināju, kas ir zeme un nesapratu, cik daudz tā priekš manis nozīmē. Bez skaidri rastām atbildēm, šo elementu nespēju pieņemt un īsti nesapratu, ko šī stihija manā dzīvē nozīmē. Nevarēju pieņemt tās būtību un esamību, jo nebiju pat iedomājusies, ka zeme var būt klātesoša, taču snaudoša - kā kaut kas esošs, bet neaptverams. Uzskatīju sevi par vēju, kas pūš, ūdeni, kas plūst un uguni, kas deg līdz izdeg. Savu zemi neredzot un savas saknes nejūtot, sastāvēju no trīs elementiem, nemaz neaizdomājoties par to, kas ir patiesa stabilitāte un pamati. Uguns deva motivāciju iesākt to, kas aizrauj, taču gaiss to vai nu nopūta vai aizpūta kaut kur citur, un ūdens vienkārši plūda pa visiem iespējamajiem kanāliem. Zemes elements manā dzīvē bija svešinieks, kurš soļoja man blakus kā spoks, kuru neredzēju. Zeme vienmēr bija blakus un pacietīgi gaidīja, kad viņu kāds atmodinās.

Balstoties pēc dzīves stila aprēķina rezultātiem, visizteiktāk manā kartē dominē gaisa elements (29%), taču zeme (25%) ir viena no galvenajām pamata enerģijām. Ar Sauli un Marsu vērsī, man ir nepieciešams apzināti atmodināt sevī savu zemes enerģiju, mācoties sajust savu ķermeni un ieklausīties tajā, nevis kompensēt to ar nepacietīgo uguni (24%), kuram reizēm ļoti gribas visu, uzreiz un tagad! Ūdens (21%) manā kartē norāda uz spēju iedziļināties citos un mīlēt cilvēkus bez nosacījuma - visvairāk manā kartē to var sajust caur Venēru un Jupiteru zivīs, taču ūdenim, tāpat kā citiem elementiem, ir nepieciešama zeme, kura uztur visu kārtībā. Ar saldi guļošu zemi, kuru bija nepieciešams ik dienu apzināti atmodināt, mans uguns, gaiss un ūdens dzīvoja katrs savu dzīvi.

Kādreiz mans ūdens bija bez trauka - tas atgādināja plūdus, kuri nebeidzas. Pat ja ūdenim nebija pamatu, ūdens deva iespēju saskatīt savas dotības - sajust, iejusties citu lomās, palīdzēt tiem, kam visvairāk tas bija nepieciešams, un reizēm just to, ko nevar redzēt. Izsmelt ūdeņus un dot tos citiem bija daudz vieglāk nekā uzturēt ūdeni sevī. Ūdens manā dzīvē bija tas, ar ko es dalījos vairāk, nekā dāvāju to sev, lai dziedētu un barotu savu zemi.

Gaiss, kā visizteiktākais elements manā kartē (Mēness, Urāns un Neptūns Ūdensvīrā), ir viena no neatņemamām daļām manā dzīvē. Pateicoties gaisam, mans prāts vienmēr ir pilns ar zinātkāri un idejām, taču bez piezemētības tas reizēm nezina, kad ir nepieciešams apstāties. Katra doma vai ideja mēdza aiziet galējībās vairāk nekā vajadzētu, pāranalizējot lietas, kuras jau pirms tam bija radušas skaidrību. Domāt, apdomāt, pārdomāt un pazaudēt galveno domu - tas bija kas tāds, kas neļāva pēc skaidrības veikt darbības. Cilvēku mūžīgā analizēšana gan palīdzēja, gan traucēja, jo mēdzu neredzēt galu savām domām.

Uguns manā dzīvē ir bijis elements, kurš mēdza kompensēt manu snaudošo zemi. Tā enerģija mani vadīja lielāko daļu dzīves. Visizteiktāk uguni var saskatīt manā Merkurā un Saturnā Auna zīmē. Šie aspekti man deva iespēju aizstāvēt sevi un domāt ātri, kad tas ir nepieciešams, un palīdzēja izvirzīt savus mērķus ar kaisli un spilgtumu. Ascendants Strēlniekā ļāva uzturēt optimismu pat visgrūtākajos dzīves mirkļos un deva ticību tam, ka viss būs kārtībā. Mans uguns deva motivāciju un spēku sasniegt mērķus, dalīties ar savu pieredzi, taču bez zemes palīdzības, izdegšana bija garantēta.

Kad ūdens tika pārliets, gaiss palika nelīdzsvarots un uguns izdedzināja visus spēkus, kurus tik ļoti mīlēju, man bija nepieciešams apstāties un paskatīties uz lietām no malas. Brīdis, kad centos saprast, kā trūkst un kāpēc izdegu, lika ieskatīties sevī vairāk nekā jebkad. Meklējot atbildes, nonācu pie pamatiem un attapos pie zemes elementa - pie mana svešinieka un spoka, kurš mani jau gaidīja. Tas bija brīdis, kad sāku meklēt stabilitāti sevī.

Mans ceļš līdz zemei nebija viegls - lai izprastu savu zemes elementu, bija nepieciešams saprast, kas par sēklu esmu un kādas ir manas pirmatnējās saknes. Meklējot atbildes, sākumā nonācu līdz idejai, ka mana sēkla ir bijusi nepareizā augsnē, jo augsnes kvalitāte nedeva iespēju augt un nostiprināt savas saknes. Tajā brīdī sāku domāt par to, ka manai sēklai jāatrodas citur. Savu sēklu paceļot, pārtapu par dārznieku - sāku meklēt sevi, savu augsni un vietu, kur augt. Nezinot, ko darīt, ar ko sākt, kā izmisis dārznieks, smēlos atbildes un iedvesmu no citiem dārzniekiem, kuriem bija savs dārzs un sava rokasgrāmata. Ņēmu piemērus no viņiem tajā, kā iesēt sēklu un kā kopt zemi, cik daudz liet ūdens, cik daudz dot siltuma un kā nodrošināt skābekļa piegādi, lai veicinātu augšanu. Kopjot savu zemi un ņemot piemēru no citiem dārzniekiem, nekas nemainījās. Nevarēju saprast, kāpēc mana sēkla nedīgst. Kamēr citiem līda ārā pirmie dīgsti, veidojās stumbri un vērās vaļā pirmie pumpuri, manai sēklai joprojām kaut kā pietrūka. Kādu brīdi likās, ka man kā savas dzīves dārzniekam nav “zaļo īkšķīšu”. Sapratu, ka kamēr meklēju palīdzību un atbildes, uzticējos dārzniekiem, kuru sēkla un augsne atšķīrās no manas. Meklējot palīdzību no apkārtējiem, saskāros ar savu pirmo kļūdu - skatījos citu rokasgrāmatās, neveidojot savu. Ejot šo ceļu un pārtopot par dārznieku, nonācu pie skaidrības: ir tie, kuriem jau no paša sākuma ir sava rokasgrāmata, kā augt, dzīvot un nostiprināties, un ir tie, kam ir jāveido viss no nulles. Dārznieka loma iemācīja to, ka bēgšana no savas augsnes un elementu slāpēšana vai pārliekus izmantošana nepalīdz. Beigu beigās vaina nebija augsnē, bet gan tajā, ko darīju, lai to uzlabotu. Šī pieredze mani aizveda atpakaļ pie manas zemes.

Kad atgriezos pie savas augsnes, pirms uzsākt darbu, man bija nepieciešams atmodināt un iepazīt savu augsni. Vajadzēja sajust zemi un saprast, ko darīt, lai padarītu viņu spējīgu pieņemt manu sēklu. Sāku raut ārā visas nezāles, un ar savu uguni nodedzināju lieko. Šoreiz uguns neizdega, bet apzināti izdedzināja nevajadzīgo un vēlāk ar savu siltumu deva mīlestību manai zemei. Viss, kas nodega, pārtapa par nepieciešamo mēslojumu zemei. Uguns vairāk nekompensēja zemi, bet sāka mācīties pacietību un paļauties uz zemes spēku. Gaiss nopūta to, ko nodedzināja uguns, atstājot tikai pašu nepieciešamāko. Tas deva skābekli un radīja pareizu gaisa cirkulāciju. Tagad mana zeme elpoja un palīdzēja gaisam atrast vietu un turēt sevi grožos, kad tas ir nepieciešams. Mans ūdens mīkstināja zemi un ar lietus palīdzību dziedēja to. Es ļāvu zemei just ūdeni, un, kad tas notika, ūdens beidzot atrada sev vietu un pārstāja plūst. Kad viss tika izdarīts, manai zemei uz kādu laiku bija nepieciešams miers. Es ļāvu tai sildīties, sajust gaisa cirkulāciju un ūdenim uzsūkties zemē. Pēc laiciņa pienāca kārta zemes aršanai, un pēc tam jau sēklas iesēšanai. Iestājās augšanas process.

Zemes kopšanas laikā atklāju tās burvību un neparasto būtību. Kad atbrīvojos no visa liekā, sapratu, ka bez Marsa un Saules Vērša zīmē nemaz nevarētu ar šo visu tikt galā, jo mana zeme ir apņēmības pilna, taču kādu laiku nezināju, ka tā ik pa laikam ir jāatmodina. Ja nebūtu mana Ziemeļu mezgla Jaunavā, es nesāktu mācīties veidot struktūru savām zināšanām un pieredzei. Turpinātu liet ūdeni citu dārzos un veidot plūdus savā dzīvē. Atskatoties uz savu zemi, saprotu to, ka Mars Vērsī dod man milzīgu spēku iesākt, nepadoties un turpināt par spīti visam, taču apzinos arī to, ka manu zemi ir jāmāk atmodināt. Mana zeme ir kā mašīna ziemas laikā - viņu ir jāiedarbina, jāuzsilda un tikai tad var braukt, un zinu, ka aizbraukšu tālu, ja turpināšu savu zemi kopt. Man bija nepieciešami piemēri no citu dārznieku rokasgrāmatām - tas deva milzīgu pieredzi un lika saprast to, kas neder. Ar visu savākto pieredzi un pieļautām kļūdām, esmu spējīga sākt rakstīt pati savu rokasgrāmatu.

Mans ceļš kopā ar zemi nav ne sākumā, ne pusceļā, taču mana sēkla beidzot ir iesēta un es jūtu kā pamazām rodas saknes. Esmu sākusi integrēt savus elementus un mācos to darīt katru dienu ar apziņu un pateicos katram dzīves mirklim.

 

 

Mana zeme filtrē ūdeni,

Mana zeme piezemē gaisu

Mana zeme ir pavards manam ugunim

Un mana zeme ir mana augsne.