16.01.2026 09:53

Mežāzis

Zīme manā dzīvē… Protams, galvenā, par ko jārunā, ir visprominentākā manā kartē – Mežāzis. Šis (ne)zvērs pārņēmis pusi manas kartes – 52%. Tur labi jūtas gan Saturns savā pārvaldniekā (tiesa gan saspringts, konfliktā ar Marsu Aunā), gan Urāns, Neptūns, Merkurs, un pati Saule. Man paveicās piedzimt uzreiz pēc ziemas saulgriežiem, īsajā laikposmā ar dienas gaismu (13:30, 22.12.1988.).

Kārtīgs Mežāzis manī ieslēdzas, kad ir jāizpilda darbi – kā jau viņam tīk. Es nevaru sēdēt malā, vilkt garumā laiku, vai savienot darbu ar izpriecām, kad ir skaidrs uzdevums un mērķis. Ja iet – tad ar pilnu jaudu. Vai neiet vispār – tas, ko nevaru paciest ir indivīdi, kas cenšas caur citu darbu gūt labumu sev, saņemt bezmaksas konfektes, kamēr citi no sirds dara, un tās nopelna. Es tādus saucu par dēlēm, vai citreiz vēl skarbāk, tiešāk – vienkārši par parazītiem.

Tāds spilgts atgadījums no dzīves par šo – augstskolā bija jādara daudz grupu darbi, bieži tie bija pat 2 semestru garumā, tātad liels, kopējs darbs, par ko gūstam novērtējumu - gala atzīmi priekšmetam (mācījos Komunikācijas studijas). Vienā no šādiem studiju priekšmetiem bija jāizveido audiovizuālais stāsts medijiem. Grupā pieci cilvēki, tātad izdarīt var daudz. Filmējām, veidojām intervijas, ierakstījām audio, montējām, radījām mājaslapu, vārdusakot, viss produkts no idejas līdz publikācijai gatavam materiālam. Darbu aktīvi pildījām četri no pieciem cilvēkiem – piektā meitene piedalījās 1 no 5 prezentācijām, un tikpat daudz arī izdarīja… Mums gāja spoži – izcilas atzīmes bira viena pēc otras. Pēdējā prezentācijā, kad pasniedzēja lūdza pastāstīt par kopdarbu un pašvērtējumu, es nekautrējos skaļi paziņot – dēle neizdarīja praktiski neko… Vēlāk, kad viņa saprata, ka nav dabūjusi gala vērtējumu vispār, vaicāja mūsu grupai, kādēļ tā. Es ļoti tieši izstāstīju, kā ir… Blakus efekts – šī saruna notika publiski, kamēr visi gaidīja rindā eksāmenu citam priekšmetam. Pēc tās jutu tādu kā pietāti un cieņu no kursa biedriem atlikušo studiju laiku. Vismaz es un mani grupas biedri vairs nepārvadāja bezmaksas pasažierus.

Esmu gan pamanījusi, ka nereti daru vairāk kā citi – bet gluži vienkārši nevaru nociesties un paļauties, man tad ir sajūta, ka notiks pašplūsma, lietas neies uz priekšu, nebūs rezultāta. Citreiz ir bijis, ka tas nedaudz kremt – kāpēc atkal es… Bet tā dabiski sakārtojas, ka esmu lokomotīvei priekšā. Tagad saprotu “Krauj tam, kas var nest”.

Jāsaka gan, ne vienmēr mans ceļš ir bijis Saturniski Mežāzīgs. Vairākus gadus, gandrīz visu jaunību, strādāju pēc iespējas mazāk – lai maksimāli ātri nopelnītu, un varētu ceļot, kas bija mana lielākā kaislība. Bez mērķa, bez plāna – tāda pasaules iepazīšana. Kad draugi zvanīja, neviens neuzsāka sarunu ar “Čau, kā iet?”, bet gan: “Vai esi Latvijā šoreiz?”, un saņēma visdažādākās atbildes – Āzija, Amerika, Dienvideiropa utt. Nedaudz hipijiski, brīvības garša bija pati svarīgākā. Varbūt tas tādēļ, ka izrāvos no stingrās vecāku uzraudzības, un bija jākampj dzīve bez virsvadības no vecāku vai jebkura cita puses.

Tas joprojām man ir svarīgi – man interesē ne tik daudz vadīt citus, kā tas, lai neviens nevada mani. Kā kaķis. Esmu gan iemācījusies daudz labāk ar citiem sadarboties, un nebūt tik kategoriska, bet iekšēji vienalga ļoti nepatīk, ja man liek ko darīt, pat tad, ja tas ir absolūti normāli un nepieciešami. Piemēram, vadīju mārketingu uzņēmumā, īpašnieks zvana un stāsta, kas jādara šodien. Pilnīgi saprotamas un loģiskas lietas, kas ir mana darba pienākumos. Bet iekšēji gruzt – tieši tas, ka viņš man liek to darīt, nosaka kaut ko pār mani. Ārēji, protams, neizrādu, bet asinis vārās…

Domāju, ka īstais Mežāža laiks man vēl tikai priekšā. Līdz šim dzīve ir nodzīvota diezgan raiba, it kā meklējot savu vietu, mētājoties, mēģinot sev iestāstīt, jā, šis dzīvesstils ir man, vien attopoties, ka nav gan - nav tā iekšējā miera vai laimes, piepildījuma sajūta. Ceru, ka astroloģija palīdzēs salikt lietas pa plauktiņiem, un izprast savas vajadzības un sūtību daudz labāk.