17.01.2022 16:13

MANA 4 MĀJA.

Mana ,,Debesu dzelme,, -Imum Coeli-IC-manas ceturtās mājas sākums Strēlniekā. Dziļākais punkts, no kura mēs neredzam Sauli, Mēnesi…bet mēs zinām, ka tie pastāv. Te ir manas saknes un mana spēka vieta. Simboliska vieta, no kurienes es nāku, kur esmu tagad, un kurp es dodos. Mana drošība, un vieta ,kuru ES sargāju drošu. Taka zem manām kājām, sen tālu senču iestaigāta, bet kuru es aizvien ar aizvērtām acīm varu noiet. Pēc intuīcijas .Pēc sajūtām. Pēc bērnības atmiņām-apzinātām un dziļi noslēptām, kuras smaržo pēc pankūkām svētdienas rītā, pēc ozolkoka kumodes un svaigi pļautas zāles. Tās ir pilnas siltuma, rūpju un smieklu. Dots man, lai es dotu tālāk. Lai es sajustu dziļāk.

Es domāju, ka tā ir mana spēcīgākā māja. Es vismaz tā jūtos. Lai arī tur nav spožās saules, un emocionālā mēness( kurš man dzīvo pilnīgi viens, 10. mājā Vēzī, un tikai pastiprina manas sajūtas par mājām), man šeit saskaņā sadzīvo Venera un Merkurs. Abi 17 grādos, lai arī no Strēlnieka nedraudzīga un izraidīts-viņi manai 4.mājai piešķir jautrību, skaistumu, prieku un iespējams vēl kādu manu neatklātu talantu. Mutablais Strēlnieks mani pašu noteikti var vēl pārsteigt dzīves laikā. Un par cik 4.mājas ass beidzas Mežāzī-es ticu un zinu, ka manas atmiņas, pieredzes un jaunā apgūšana tiks kārtīgi noglabāta, lai es par to neizmirstu. Ierakta savas mājas zemē- pūra lādē. Mežāzim tas patiktu.

Es piedzimu gadā, kad pirmo reizi tiek ieviests izņēmuma kārtā jaundzimušos uzreiz pēc piedzimšanas atstāt ar mammu, nevis vest uz ,,silīti,, -kur visi slimnīcas jaundzimušie raudādami bez mammām pavada pirmās dienas, sajūtot un redzot mammu tik uz barošanas reizēm. Slimnīcai tas bija eksperiments, bet man tas ir atstājis neizdzēšamu saikni ar mammu. Manu ienākšanu pasaulē-drošu un pasargātu. Manī dziļi ieslēptu vēlmi šo saikni turpināt caur saviem bērniem.

Merkurs un Venera visu manu apzināto mūžu ir draudzīgi piepildījuši 4.māju ar prieku un sarunām- emocijām, kuras tagad es apzināti nododu saviem bērniem.

Manos senčos ir bijušas kuplas ģimenes. Tradīcijas, kuras vijas cauri paaudzēm. Satikšanās pie klātiem galdiem, kur bērni skrien rotaļās, smiekli un sarunas pāri visam. Dziesmas, kuras gan smieties liek, gan asaru nobirdināt. Kāds pārģērbās par kādu citu , lai visiem būtu vēl jautrāk. Galdi vienmēr ar baltu galdautu, skaistiem šķīvjiem. Vienmēr viss beidzās ar dejām. Man tas tik ļoti patika! Mēs bērni tikām iesaistīti visur līdzi- gan ķekatās gājām, gan līdz saules lēktam pie Jāņu ugunskura sēdējām ietīti biezās vilnas segās, dziesmu ieaijāti.

Lai arī laukos dzīvojos līdz kādiem 5 gadiem, es spilgti atceros katru Kazdangas meža taku, omes dzīvokli-varētu līdz sīkumam aprakstīt. Atminos pat laipno kaimiņieni , kurai priekšautā vienmēr atradās kāda konfekte. Opja siltumnīca, kura bija pārpildīta ar tomātu ražu, un kā mēs kopīgi rudeņos kartona kastēs starp avīzēm likām zaļus tomātus, lai gatavojas. Pagrabs, kas smaržo pēc pelējuma un āboliem. Mitrās betona kāpnes lejup un aiz striķīša ieslēdzama gaisma. Ziemassvētki ar pilnu dāvanu maisu aiz durvīm. Vecmammas māla bļodiņas, no kurām piena zupu ēdām, glabājas pie manis vēl aizvien. Es viņas taupu.. vai tā ir mana Venera, kas redz un jūt, ka tur ir kas vairāk.

Interesanti, ka manuprāt ap gadiem 16-28 mana Venera un Merkurs vairāk darbojās sociāli vērsti, it kā atdaloties no 4.mājas. Izteikti Strēlnieciski. Ļoti spilgti un revolucionāri. Tad man ļoti patika gan ārēji izrādīties, gan vēlme iepatikties visiem un pārsteigt ar vizuālo tēlu. Tādas ārišķīgas vērtības, milzum daudz nevajadzīgas sarunas. Vēlme iedvesmot, vadīt un būt vadošai, tik ļoti spilgti izpaudās mans Merkurs Strēlniekā.

Veneras iespaidā es izvēlējos grimmētāja profesiju, kur varēja arī izpausties mans Merkurs Kopīgu valodu varēju atrast vienmēr un ar visiem. Būt ballītes humorists un vadītājs. Man patika ,ja lieku citiem smieties, un labi izskatīties. Aŗī notirgot strādājot pie kosmētikas tirdzniecībā es varēju ko vien vajadzēja. Cilvēki burtiski lipa man klāt, un ar interesi klausījās katru manu pārliecinošo vārdu.

Bet, gadiem ejot, mani aizvien vairāk laikam iedarbojās tieši 4. mājas dziļums, nevis tikai ārišķīgā Venēra ar komunikablo Merkuru. Man negribas vairs tukšas sarunas- es gribu dziļas sarunas ar sev tuviem cilvēkiem. Satikšanās kas liek smaidīt un no sirds izsmieties. Klātu ģimenes vakariņu galdu. Sarunas un smiekli, ar fonā sprakšķošu ugunskuru. Idille.

Un šobrīd, pie 40 gadu sliekšņa es esmu savu karjeru, sabiedrisko dzīvi un lielo paziņu loku iemainījusi pret ģimenes dzīvi. Es atkal beidzot tā arī dzīvoju , kā bērnībā, tikai vecāki tagad esam mēs. Svētkus un tradīcijas radu es, un bērni to atceras. Šobrīd varu teikt , ka Venera un Merkurs ir lieliskā harmonijā ar 4.māju. Manās mājās valda prieks un smiekli. Lampiņas kokos nav tikai Ziemassvētku laikā. Svētkus radu es – un vienalga kas tā ir par dienu, ja vien mēs visi sanākam kopā-ģimenes lokā, tie ir svētki. Esmu atteikusies no liekā. Ārišķības manī praktiski vairs nav, es Veneru esmu ievadījusi savā dārzā- sakoptajā zālājā un puķu dobēs. Mājas izrotāšanā un iekārtošanā. Skaisti klātos vakariņu galdos.

Merkurs no tukšām sarunām jaunībā, tagad mīl runāt par dzīvi, kvantu fiziku un reinkarnāciju. Manas mājas tagad ir arī manas garīgās izaugsmes skola, es kā nekad alkstu zināšanu par sev interesējošām lietām, izzināt senčus. Mācīties un saprast tagad man ir svarīgāk kā nekad. Domāt dziļāk. Redzēt tālāk.

Ir vēl viens mājas iemītnieks, kuru es vēl iepazīstu. Vēroju viņa iedarbību uz sevi. Mans Neptūns Strēlniekā. Otrais pārvaldnieks. Iespējams viņa vadīti, mēs šobrīd no haotiskās lielpilsētas dzīves dzīvojam pie Jūras. Esam šeit harmonijā. Ir rakstīts, ka Neptūns ir Veneras augstākā oktāva. Kalpošana, Iedvesma, Upurēšanās. Man tas iet caur ģimeni. Saknēm, no kurienes nāku. Bet caur dziļu mīlestību un cieņu. Neapzināti vadoties, un just, ka šis ir pareizais ceļš. Mana Neptūna spēks liek man ielūkoties dziļāk dvēselē. Meklēt sākumu.

4.māja – manas vecumdienas? Es ļoti ticu un zinu , ka mana Venēra un Merkurs piepildīs manu māju arī dzīves nogalē. Bērni brauks ciemos, es klāšu galdu. Tie vienmēr būs svētki. Vecajā ābelē vēljoprojām būs iedegtas lampiņas. Mēs smiesimies, skatīsimies fotogrāfijas un atcerēsimies. Es nodošu savas sajūtas un zināšanas mazbērniem, arī viņi man ko jaunu iemācīs. Un mūža skaistajā nogalē, kad savos 100 gados došos uz citu pasauli, man mazmazbērni uz kopiņas uzliks skaistāko ziedu pušķi. Kā es , savai omītei- no visiem pieejamajiem rozā ziediem. Priecīgu, pateicīgu un mīlestības pilnu.

Evita